Pateicība dzīvei un Turbo trusis
1. daļa - Miers
Sieviete
sēdēja terasē pie pirtiņas. Tā bija burvīga, klusa, maija diena. Viņa
dzirdēja kā sasaucās putni. Tālumā ūoja pūce un kūkoja dzeguze. Tik ļoti
gribējās apstādināt mirkli. Saule apspīdēja sievietes seju un viņas aizvērtajās
acīs lēnām riesās asaras. Vientulība... Apbrīnas pilns rīts, kurš sevī vienmēr
nes cerību.
Taču sievietes acīs, neviena nemanītas, dzīvoja dziļas skumjas un tukšums. Tukšums, kurš ēda nost viņas dvēseli. Tukšums, kuru viņa slēpa no citu acīm. Tukšums, kuru viņa nevēlējās kādam atklāt. Viņa prata to aizmirst un padarīt citiem neredzamu. Viņa pati slēpās no tā un, tas viņai lielāko daļu laika izdevās. Tomēr bija mirkļi vai dienas, kad tukšums kā milzu lavīna gāzās viņai pāri un, tad vairs aizbēgt nebija iespējams. Viņa pat zināja kāpēc tā ir... Taču aizbēgt šajos brīžos viņai nebija spēka.
Sievietei bija viss. Viņa
nebija miljonāre, taču komfortu bija sev nodrošinājusi. Viņas bērni bija
pieauguši un sākuši veidot paši savu dzīvi. Sieviete bija laimīga, redzot, ka bērni top par krietniem
cilvēkiem.
Taču ... viņa ilgojās pēc vīrieša
mīlestības. Ilgojās pēc glāstiem un sapratnes. Ilgojās pēc cilvēka, kurš
pieņemtu viņas mīlestību un kaisli.
Viņai galvā skanēja pašas lāsts –
viss man ir dots, laikam tāpēc tas nav lemts.
Sieviete labi pārzināja, kā
darbojās domu spēks un bija to daudz dzīvē pārbaudījusi. Viņa zināja arī to,
ka, kamēr viņa netic nekas nebūs.
Viņa nolieca galvu un maza, skumju
asara noritēja viņai pāri vaigu. Sieviete pacēla acis, paskatījās ziedošajās
ābelēs un nodomāja – Cik tomēr šeit ir skaisti! Kaut Tu sēdētu man blakus un
mēs klusējot dzertu tēju. Tava roka būtu apskāvusi man plecu un, es teiktu –
Mīļais, kaut tā būtu mūžīgi.
Blakus dārzā sāka rosīties
kaimiņi. Tas bija mirklis, kad atkal jāpaslēpj ievainojamā dvēsele. Tukšuma
būris tika aizslēgts un noglabāts kaut kur prāta apslēptajos labirintos, lai neviens to nepamanītu un nespētu atrast arī pati.
Sieviete pacēla acis un ar smaidu
uz lūpām teica : “Labrīt! Lai Jums vienreizēji jauka diena, kaimiņ!”
iespējams, ka šis ir sākums manai grāmatai. 13.05.2016.
Nositiet tauriņu!
apgriezāt tauriņam spārnus
aprāvāt pusi kāju
aizbāzāt muti
trūkst elpas... nav elpas
Kāpēc?!
tas tāpat jau bija sapinies
sapinies zirnekļu tīklos
dzīves rutīnas virpulī apsitis spārnus
Ak Dievs!
kā trūkst elpas, smeldz krūtīs
tik ieplestas acis stiklaini raugās
rit ziemīgas asaru pērles
zirnekļu tīkls visapkārt
rīta rasa pilnieni tīklos
tās pēdējās tauriņu rētas
Kāpēc tagad! Kāpēc!
Tas tikko lidot bij sācis
atpletis spārnus saulaini raibus
atstājot bēda un piemirstot nastas
Kāpēc! Kāpēc tā kliedz dvēsele mēmā!
Ņemiet rīkstes, ņemiet vāles
zvetējiet cik ir vien jaudas
lai miers ir, lai klusums
lai nerāpo tauriņš
ja reiz tam aplauzāt spārnu!
Bērns
Vai apjēgt spēj kāds brīnums ir Tavs bērns?!
Tavs bērns par kuru bieži aizmirst vari
Tu teiksi – Nē! Es! Aizmirst savu bērnu!
Kā runāt Tu tā vari, kā Tu vari spriest!
Ak...
Ne katrs atzīt var ka neredzējis savu bērnu
Kaut blakus mazais žiperis ir audzis.
Es atceros kā agrāk rakstīju, es pati sev.
Par diviem pāriem mazu kājiņu un roku
Par to kā mīlu un kā sargāt centīšos.
Es rakstīju to pati sev....
Bet vai es līdzās biju?!
Vai vienmēr noglāstīju manus eņģeļbērnus?
Šai aizņemtībā savā, aizspriedumos, karjerismā, skrējienā pa dzīvi
Mēs aizmirstam, ka mums ir līdzās mazās sirdis.
Ka logā raugās siltās, ilgu pilnās acis
Un klusi šņukstot, sauc – nāc mammu ātrāk mājās!
Kaut es spētu...
Pasauli savos skāvienos turēt,
Pasargāt un siltuma cerību dot.
Kaut es spētu!
Zvaigznes pie debesīm miljonu degt
Skatoties tajās, lai iedegtos sirds
Kaut es spētu!
Visu sirdīs mīlas guni degt
Sasildot, aizmirstot ķildas un naidus.
Kaut es spētu!
Ar vienu smaidu, iedot jums visiem ticību sev
Ticību skaistajam, labajam, baltajam...
Kaut es spētu!
Iedot Tev spēku
Iedot Tev spēku paceltu galva pa dzīvi iet
Un es zinu, ka spēju,
Spēju to visu ikvienam dot
Vienkārši silti pasmaidot!
Priecīgus svētkus visiem!
Autors - Anda Biezā