biezaart.com - BLOGS

Rubrika STĀSTI IZ DZĪVES - Sieviete

Wed, 09 Jul 2025 11:46:00 +0000

No rubrikas - STĀSTI IZ DZĪVES

Sieviete sēdēja terasē pie pirtiņas. Tā bija burvīga, klusa, maija diena. Viņa dzirdēja kā sasaucās putni. Tālumā ūoja pūce un kūkoja dzeguze. Tik ļoti gribējās apstādināt mirkli. Saule apspīdēja sievietes seju un viņas aizvērtajās acīs lēnām riesās asaras. Vientulība... Apbrīnas pilns rīts, kurš sevī vienmēr nes cerību.

Taču sievietes acīs, neviena nemanītas, dzīvoja dziļas skumjas un tukšums. Tukšums, kurš ēda nost viņas dvēseli. Tukšums, kuru viņa slēpa no citu acīm. Tukšums, kuru viņa nevēlējās kādam atklāt. Viņa prata to aizmirst un padarīt citiem neredzamu. Viņa pati slēpās no tā un, tas viņai lielāko daļu laika izdevās. Tomēr bija mirkļi vai dienas, kad tukšums kā milzu lavīna gāzās viņai pāri un, tad vairs aizbēgt nebija iespējams. Viņa pat zināja kāpēc tā ir... Taču aizbēgt šajos brīžos viņai nebija spēka.

Sievietei bija viss. Viņa nebija miljonāre, taču komfortu bija sev nodrošinājusi. Viņas bērni bija pieauguši un sākuši veidot paši savu dzīvi. Sieviete bija laimīga, redzot, ka bērni top par krietniem cilvēkiem.

Taču ... viņa ilgojās pēc vīrieša mīlestības. Ilgojās pēc glāstiem un sapratnes. Ilgojās pēc cilvēka, kurš pieņemtu viņas mīlestību un kaisli.

Viņai galvā skanēja pašas lāsts – viss man ir dots, laikam tāpēc tas nav lemts.

Sieviete labi pārzināja, kā darbojās domu spēks un bija to daudz dzīvē pārbaudījusi. Viņa zināja arī to, ka, kamēr viņa netic nekas nebūs.

Viņa nolieca galvu un maza, skumju asara noritēja viņai pāri vaigu. Sieviete pacēla acis, paskatījās ziedošajās ābelēs un nodomāja – Cik tomēr šeit ir skaisti! Kaut Tu sēdētu man blakus un mēs klusējot dzertu tēju. Tava roka būtu apskāvusi man plecu un, es teiktu – Mīļais, kaut tā būtu mūžīgi.

Blakus dārzā sāka rosīties kaimiņi. Tas bija mirklis, kad atkal jāpaslēpj ievainojamā dvēsele. Tukšuma būris tika aizslēgts un noglabāts kaut kur prāta apslēptajos labirintos, lai neviens to nepamanītu un nespētu atrast arī pati.

Sieviete pacēla acis un ar smaidu uz lūpām teica : “Labrīt! Lai Jums vienreizēji jauka diena, kaimiņ!”

1. vieta GOLDEN TIME TALENT konkursā - Lielbritānija.

Tue, 23 Jul 2024 10:06:00 +0000

Visbiežāk, kad pārstāj gaidīt un cerēt notiek brīnums. Tas notika arī ar mani. Stāsts par gleznām, kuras ieguva 1. un 2. vietu starptautiskā konkursā. Ar oficiāliem Lielbritānijas diplomiem.

Rubrika "Māksla vārdos" - Nositiet tauriņu!

Wed, 30 Dec 2015 11:19:00 +0000

Šis jūtu stāstījums, kautrējos to saukt par dzeju, tapis 2015. gadā. Stāsts par to, ka ticība uzvar, lai cik sāpīgi arī būtu kritieni un citu neapzinātie sitieni.

Pārlasot to tagad, domāju par sauli un pavasari un atbalstu. Patiesībā mums vajag tik maz, lai spētu drošiem soļiem iet tālāk. Tas ir cilvēks, kurš Tevi apskauj un tur savās siltajās rokas. Neko nesakot un neprasot. Vienkārši klusi kopā elpojot.

Šīs rindas nāca pār mani kādā sāpīgā brīdī, kad es tikko biju sākusi gleznot un jau padevās ļoti labi. Taču kāds man ārkārtīgi tuvs cilvēks manu gleznu nosauca par plaģiātismu. Sirds burtiski asiņoja un vārdi paši plūda.

Šī ir tā glezna, kura gadu vēlāk savas mājas atrada Japānā.

dzeja "Nositiet tauriņu"

Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?

Apgriezāt tauriņam spārnus!

Aprāvāt pusi kāju!

Aizbāzāt muti!

Trūkst elpas... nav elpas

Kāpēc?

Tas tāpat jau bij sapinies.

Sapinies zirnekļu tīklos.

Dzīves rutīnas virpulī apsitis spārnus.

Ak Dievs!

Trūkst elpas, smeldz krūtīs

Acis tik stiklaini raugās.

Rit ziemīgas asaru pērles.

Zirnekļu tīkls visapkārt!

Rasas pilnieni tīklos

tās pēdējās tauriņa rētas

Kāpēc tagad? Kāpēc?

Tas tikko lidot bij sācis,

atpletis spārnus saulaini raibus,

atstājot bēdas un piemirstot nastas.

Kāpēc?

Kāpēc tā kliedz dvēsele mēmā?

Ņemiet rīkstes, ņemiet vāles

zvetējiet cik ir vien jaudas,

lai miers ir, lai klusums,

lai nerāpo tauriņš,

ja reiz tam aplauzāt spārnu!

Es novēlu visiem spēt saskatīt sev blakus tos cilvēkus, kuri mūs atbalsta katru dienu. Spēt saskatīt arī to, ka šiem cilvēkiem ir nepieciešams arī mūsu atbalsts. Kluss apskāviens, neprasot neko.

autore Anda Biezā

Rubrika "Māksla vārdos" - Bērns

Tue, 29 Dec 2015 18:08:00 +0000

Bij kāds mirklis, kad pēkšņi apjautu kas tas ir - MANS BĒRNS. Tas nebija, kad man piedzima bērni. tas bija tad, kad sāku saprast cik ļoti daudz es būtu varējusi darīt savādāk, labāk.

Taču katrs no mums ir tikai skolnieks šai dzīvē un arī es joprojām mācos.

Vai apjēgt spēj kāds brīnums ir Tavs bērns?!

Tavs bērns par kuru bieži aizmirst vari

Tu teiksi – Nē! Es! Aizmirst savu bērnu!

Kā runāt Tu tā vari, kā Tu vari spriest!

Ak...

Ne katrs atzīt var ka neredzējis savu bērnu

Kaut blakus mazais žiperis ir audzis.

Es atceros kā agrāk rakstīju, es pati sev.

Par diviem pāriem mazu kājiņu un roku

Par to kā mīlu un kā sargāt centīšos.

Es rakstīju to pati sev....

Bet vai es līdzās biju?!

Vai vienmēr noglāstīju manus eņģeļbērnus?

Šai aizņemtībā savā, aizspriedumos, karjerismā, skrējienā pa dzīvi

Mēs aizmirstam, ka mums ir līdzās mazās sirdis.

Ka logā raugās siltās, ilgu pilnās acis

Un klusi šņukstot, sauc – nāc mammu ātrāk mājās!

Veltījums maniem bērniem, dēlam un meitai. Mīlu jūs.

autore Anda Biezā

Rubrika "Māksla vārdos" - Kaut es spētu...

Wed, 23 Dec 2015 16:00:00 +0000

Kaut es spētu!

Pasauli savos skāvienos turēt,

Pasargāt un siltuma cerību dot.

Kaut es spētu!

Zvaigznes pie debesīm miljonu degt

Skatoties tajās, lai iedegtos sirds

Kaut es spētu!

Visu sirdīs mīlas guni degt

Sasildot, aizmirstot ķildas un naidus.

Kaut es spētu!

Ar vienu smaidu, iedot jums visiem ticību sev

Ticību skaistajam, labajam, baltajam...

Kaut es spētu!

Iedot Tev spēku

Iedot Tev spēku paceltu galva pa dzīvi iet

Un es zinu, ka spēju,

Spēju to visu ikvienam dot

Vienkārši silti pasmaidot!

Autore - Anda Biezā

Rubrika STĀSTI IZ DZĪVES - Glezna & Māls

Wed, 18 Mar 2015 14:02:00 +0000

GLEZNA & MĀLS, kā Sieviete & Vīrietis

Ka tik nebija tā, ka sākumā Dievs radīja Ievu un, tad Ādamu. Lai vai kā, paralēli manam apdrošināšanas biznesam ir arī prieka avots - GLEZNOŠANA UN MĀLA MĪCĪŠANA.

Smejoties es nesen teicu, ka GLEZNA tā ir kā mana sievišķā izpausme un MĀLS ir kā mans vīrietis. Gleznās varu kašķēties, smieties un raudāt. MĀLAM es ļaujos. Kādam vīrietim teicu - Māls ir tik labs to var izmīcīt kā vēlies un, kad vēlies... :) Nu re atkal es par seksu. Taču visa dzīve ir kaislīgs sekss, ja vien Tu to vēlies. Māls mani dziedē. Patiesi! Es tam ļaujos. Rokas mīca un, neliekuļojot, sirds sajūt ko tieši šis pikucis grib. Nu gluži kā attiecībās ir jāsajūt otrs, nezaudējot sevi. Tā ir pasakaina sajūta, ka to saprot un dara.

Kad māls žūst tas kļūst vēss. Man tik ļoti patīk rotaļāties ar vēso mālu, liekot to pie vaiga. Pirkstiņi to izmīcījuši, radusies forma, akmens noslīpējis un māls saka - Paldies, ka Tu ļāvies! Ak kā šis sajūtas mani vilina atkal un atkal.

Glezna & Māls gluži kā iņ un jaņ enerģijas manī.

Dīvaini, bet vēl nekad neesmu raudājusi, ja glezna, pirmajā brīdī, neizdodas tā kā iecerēta. To vienmēr var mainīt un uzprišināt, dodot jaunu dzirksti.

Taču māls jūt kādu enerģiju esmu tajā ielikusi. Māla veidojums izžūst veiksmīgi, ja tajā esmu ielikusi nesautīgu mīlestību un rūpes. Bet, ja kādu trauku veidoju, lai padižotos vai izlektu ar savām spējām, Māls pasaka - nē mīļā, es nespēlēju Tavas spēles! Būkš un trauks ko visu dienu esmu pulējusi saplīst. Tā bija ar trīs lielām bļodām un tējas kanniņām, kad saplīsa divas bļodas es raudāju kā bērns un, ar asarām lūdzos trešajai, lai tā nesaplīst. Taču negatīvā enerģija saplēsa manu bļodu un... Dievs ar to, jo nedrīkst tādu nodot citiem. :)

Māls mani māca kā pielāgoties un arī pakļauties. Tas patiesi ir vilinoši. Tas ievelk un aizrauj.

Savukārt Glezna, kā sieviete krāšņa, apbur ar savu neparedzamību un seksapīlu. Reizēm tā vienkārši saka - šodien man ir svētku diena uzvilkšu košu kleitu! :) un... lai top krāsu virpulis, ziedi un mīlestība.

Man daudzi jautā - Kā tad apdrošināšana... Es atbildu - viss notiek! :) Apdrošināšana ir labs bizness. Esmu tur sen. Esmu radījusi tur tēlu - sieviete ar pautiem. Jā, varu izkarot atlīdzības un cīnīties. Tomēr tās ir vīrišķas izpausmes. Mākslā es nomierinos, remdēju slāpes pēc savas sievišķības, apburos no radīšanas prieka, jo visi darbi ir kā mani bērni.

Sajūtas, kad atdodu gleznu kādam pircējam ir it kā Tu palaid savu bērnu pretī nezināmajam. Savā ziņā es to varu salīdzināt ar brīdi, ka meita pieaug. Tu zini, ka viņai jāiet un būs labi. Taču sirdī ir nedaudz skumji, jo laiks skrien tik ātri.

Ar mālu ir nedaudz savādākas sajūtas. Hmm pati brīnos par asociācijām. Gluži kā ar dēlu. Viņš ir Tava sirds un atlaist ir grūti, tomēr iekšēji Tu zini, ka vari uz to paļauties, jo viņš ir vīrietis. Stiprs un izturīgs.

Tāpēc mani garadarbi ir arī kā mani bērni - mīcīti, rīvēti, pulēti, stutēti... līdz var iet tautiņās. :)

Esmu ļoti nogurusi un tomēr tik neizsakāmi laimīga. Manī visu laiku ir ziedonis un jaunas, jaunas atklāsmes.

Nu lūk arī mans pirmais erotiskais stāstiņš par to kā Glezna ar Mālu satikās. :)

Lai mums visiem sirds no mīlestības gavilē!