Āfrika, Deniss un citas dzīves sākums | Anda Biezā
Āfrika, Deniss un citas dzīves sākums
Ir dzīves brīži, kad pēkšņi saproti — tā, kā līdz šim esi dzīvojis, turpināt vairs nevar. Tu nonāc punktā, kurā kaut kas tevī salūzt, un paliek izvēle: vai nu vēl dziļāk iegrimt vientulībā un izmisumā, vai arī kaut ko darīt, lai sevi izglābtu.
Man šis pagrieziena punkts bija saistīts ar Āfriku un Denisu.
Āfrika man nebija vienkārši vieta, kuru apmeklēju. Tā kļuva par daļu no ļoti sarežģīta manas dzīves perioda, kad biju spiesta paskatīties uz sevi un savu dzīvi citādi. Arī Deniss bija daļa no šī stāsta. Ir cilvēki un pieredzes, kas ienāk mūsu dzīvē tieši tajā brīdī, kad mums tie ir nepieciešami, lai gan to nozīmi dažkārt spējam saprast tikai daudz vēlāk.
Es piedzīvoju ļoti grūtu laiku. Jutos dziļi vientuļa, un pastāvēja īsta iespēja, ka vienkārši pazudīšu savā vientulībā un izmisumā. Es sapratu, ka man ir jāatrod kaut kas, kas man no jauna dos iemeslu no rīta piecelties. Kaut kas, kas mani noturēs brīdī, kad viss pārējais šķita nedrošs.
Tad glezniecība sāka mainīt visu.
Es biju gleznojusi arī iepriekš, bet tagad gleznošana kļuva par kaut ko daudz dziļāku. Tā sāka dziedāt manu dvēseli.
Es atradu sevi krāsās. Emocijās. Brīvībā uz audekla izlikt to, ko ne vienmēr spēju pateikt vārdos. Darbnīca kļuva par vietu, kurā jutos drošībā. Es varēju aizvērt durvis uz ārpasauli un ieiet telpā, kur man nebija jābūt stiprai, nekas nebija jāskaidro un nebija jāizliekas, ka viss ir kārtībā.
Es varēju vienkārši just.
Un, iespējams, pats svarīgākais — es atklāju, ka varu dot mīlestību, neko negaidot pretī.
Es varēju to ieliet krāsās, sejā, ziedā, kustībā, visā gleznā. Audekls no manis neko neprasīja. Tas mani netiesāja. Tas vienkārši pieņēma visu, ko es tajā ienesu.
Tas bija ļoti dziedinoši.
Tagad, atskatoties atpakaļ, es nedomāju, ka sāku gleznot tāpēc, ka biju nolēmusi kļūt par mākslinieci. Es sāku gleznot tāpēc, ka man bija nepieciešams izdzīvot kādu savas dzīves posmu. Glezniecība kļuva par veidu, kā atkal elpot.
Tas, kas sākumā bija kaut kas ļoti personisks, pamazām kļuva par manu māksliniecisko valodu.
Šodien, kad stāvu tukša audekla priekšā, es joprojām pazīstu šo sajūtu. Dažkārt sāku ar ideju, krāsu vai tēlu, bet kaut kur zem tā visa vienmēr ir emocija. Manas gleznas rodas tajā vietā, kur satiekas atmiņa, iztēle un sajūtas.
Tāpēc es arī nevēlos, lai mana māksla būtu tikai skaista.
Es vēlos, lai tā kaut ko liek sajust.
Lai glezna spētu aizsniegt cilvēku bez nepieciešamības sevi izskaidrot. Varbūt tā atgādina par kādu mīļu cilvēku. Varbūt pamodina sen aizmirstu atmiņu. Varbūt vienkārši rada sajūtu, kas konkrētajā brīdī šim cilvēkam bija nepieciešama.
Man tā ir oriģinālās mākslas patiesā vara.
Mans ceļš kā Latvijas māksliniecei nesākās ar karjeras plānu. Tas sākās ar ļoti personisku nepieciešamību atrast ceļu atpakaļ pie sevis. Un, jo vairāk es gleznoju, jo skaidrāk sapratu, ka tas nav kaut kas pārejošs. Glezniecība bija kļuvusi par daļu no manis.
Āfrika un Deniss ir daļa no stāsta par to, kā sākās šī pārvērtība. Tā ir nodaļa, kuru es nevaru atdalīt no sievietes un mākslinieces, par kādu kļuvu vēlāk.
Dažkārt mēs neizvēlamies brīdi, kas maina mūsu dzīvi.
Mēs tikai izvēlamies, ko ar to darīt.
Es izvēlējos gleznot.
Un kaut kur starp krāsām, emocijām un darbnīcas klusumu es sāku no jauna atrast pati sevi.
Glezniecība nekļuva tikai par manu mākslu. Tā kļuva par vietu, kur mana dvēsele varēja elpot.
— Anda Biezā