Rubrika STĀSTI IZ DZĪVES - Sieviete
No rubrikas - STĀSTI IZ DZĪVES
Taču sievietes acīs, neviena nemanītas, dzīvoja dziļas skumjas un tukšums. Tukšums, kurš ēda nost viņas dvēseli. Tukšums, kuru viņa slēpa no citu acīm. Tukšums, kuru viņa nevēlējās kādam atklāt. Viņa prata to aizmirst un padarīt citiem neredzamu. Viņa pati slēpās no tā un, tas viņai lielāko daļu laika izdevās. Tomēr bija mirkļi vai dienas, kad tukšums kā milzu lavīna gāzās viņai pāri un, tad vairs aizbēgt nebija iespējams. Viņa pat zināja kāpēc tā ir... Taču aizbēgt šajos brīžos viņai nebija spēka.
Sievietei bija viss. Viņa
nebija miljonāre, taču komfortu bija sev nodrošinājusi. Viņas bērni bija
pieauguši un sākuši veidot paši savu dzīvi. Sieviete bija laimīga, redzot, ka bērni top par krietniem
cilvēkiem.
Taču ... viņa ilgojās pēc vīrieša
mīlestības. Ilgojās pēc glāstiem un sapratnes. Ilgojās pēc cilvēka, kurš
pieņemtu viņas mīlestību un kaisli.
Viņai galvā skanēja pašas lāsts –
viss man ir dots, laikam tāpēc tas nav lemts.
Sieviete labi pārzināja, kā
darbojās domu spēks un bija to daudz dzīvē pārbaudījusi. Viņa zināja arī to,
ka, kamēr viņa netic nekas nebūs.
Viņa nolieca galvu un maza, skumju
asara noritēja viņai pāri vaigu. Sieviete pacēla acis, paskatījās ziedošajās
ābelēs un nodomāja – Cik tomēr šeit ir skaisti! Kaut Tu sēdētu man blakus un
mēs klusējot dzertu tēju. Tava roka būtu apskāvusi man plecu un, es teiktu –
Mīļais, kaut tā būtu mūžīgi.
Blakus dārzā sāka rosīties
kaimiņi. Tas bija mirklis, kad atkal jāpaslēpj ievainojamā dvēsele. Tukšuma
būris tika aizslēgts un noglabāts kaut kur prāta apslēptajos labirintos, lai neviens to nepamanītu un nespētu atrast arī pati.
Sieviete pacēla acis un ar smaidu
uz lūpām teica : “Labrīt! Lai Jums vienreizēji jauka diena, kaimiņ!”